Mana prakse

​

Par advokātu nevar un nevajag būt katram juristam. Nepietiek ar zināšanām, pieredzi un eksāmena nokārtošanu. Par advokātu jākļūst juristam, kurš mīl cilvēkus – tādus, kā viņi ir, ar visiem trūkumiem, kaprīzēm, ļaunumiem un citām "garoziņām". Un tiešām vēlas citiem palīdzēt. Advokāts – tā ir neārstējama diagnoze – ja saslimsti, tad uz mūžu. Reizēm cilvēkmīlestība darbā tiek izsmelta tik ļoti, ka tās vairs neatliek tuviniekiem, draugiem, paziņām. Tad mēdz teikt, ka advokāti ir ciniski un asi. Kaut gan jāsaka, ka bezmiegs un sirdsapziņa dažkārt moka klientus, bet ne advokātu.

Advokāta misija ir palīdzēt, aizstāvēt, pārstāvēt problēmu gadījumos. Tikai tad, ja spēj izslēgt savas antipātijas pret izvarotāju, slepkavu vai pedofilu, tu vari būt advokāts. Advokāts nevar realizēt cilvēciskas vēlmes un ielikt citus cietumā. Advokāts nevar apsūdzēt! Ja vēlas to, tad jāiet strādāt par prokuroru, tiesnesi vai policistu.

Advokātam jānorobežojas no savām emocijām pret lietu. Ja advokātam ir spēcīgas izjūtas pret klientu, viņš nevar kvalitatīvi veikt savus pienākumus. Īpašos gadījumos var atteikties no klienta morālu apsvērumu dēļ, tam paredzēta speciāla procedūra un noteikumi. Ja var būt šādas problēmas, nevajag ņemt klientus, var specializēties konkrētās jomās, tāpat ir arī daudzas citas profesijas un labi darbi, kur savu emociju paušana ir pat nepieciešama.

 / No Kristīnes Hudenko raksta Advokāta amata noslēpumi: par prasmi turēt muti līdz kapa malai, melnajām avīm un mākslu. 10.06.2016 Ziņu portāls DELFI/

​